Dziesmuvara

Dziesmuvaras biedrības pirmsākumi un savdabīgās tradīcijas, kā par tām stāsta dziesmuvariete Melānija Vanaga savās "Dvēseļu pulcēšanas" sērijas grāmatās "Dziesmu vara" un "Iedzīvoju pasakā":

1925.gada sākumā vairāki Latvijas Universitātes kora dziedātāji izlēma dibināt paši savu studentu kori, par diriģentu aicinot Alfrēdu Kalniņu, kurš līdzīgi šiem jauniešiem bija atturības ideju atbalstītājs. 1925.g. 9.aprīlī desmit dalībnieki sanāca uz jauna kora dibināšanas sapulci. Vasarā tika apstiprināti kora biedrības statūti. Tika ievēlēta valde ar pirmo priekšsēdētāju Verneru Vītiņu. Pirmais kora mēģinājums notika septembrī Ķeniņa komercskolas aktu zālē Tērbatas ielā 15/17, kas bija noīrēta diviem vakariem nedēļā. Pavasarī tika sniegts pirmais koncerts.

Dziesmuvaras galvenais spēks, protams, ir pati dziesma, dziesmas vara, "dziesma, kas pāri mums augs". Dziesmuvara ir apolitiska, neviena pārliecība tajā nepretendē uz galveno lomu. Kā ienākot svētnīcā, tajā piestāj viss cits un svinīgā nopietnībā nododas mūzikai. Dziesmuvara "no katra prasa tikai gara gaišumu un drauga sirdi". Dziesmuvaras pamattikumi ir Darbs, Draudzība un Daiļums. Darbs attīsta tā darītāju, darbs dod īsto dzīvesprieku. Daiļums ir saskaņa starp dzīvi un dziļāko personību. Noteicējs ir iekšējais daiļums. Draudzībā cilvēki mācās saprast katra savdabībā labāko, tāpat – novērst un piedot tā vājības.

Dziesmuvariešu cepurītes ir ar baltu virsu, kas nozīmē - daiļums, bet vara brūnā apmalīte – darbs. Saviešiem uz brūnās cepures apmales ir sudraba nozīmīte ar Latvijas Universitātes galvenās ēkas apveidu. Uzņemot par pilntiesīgu biedru, pasniedz arī krūšu nozīmi – stilizētu koklīti ar Universitātes apveidu.

Vasarassvētkos aizsākās tradīcija – koristu izbraukums, par kura maršrutu zināja tikai pāris organizatori, kas pārējiem tikai pavēstīja, cik dienas izbraukums ilgs un kur jāsapulcējas uz mazā ceļojuma sākumpunktu. Pirmais "mīklainais" izbraukums studentus ar vilcienu aizveda līdz Pļaviņām, kur Daugavā gaidīja laivas un Daugavas krāces. Vasarā arī Dziesmuvaras pirmie kopīgi Dziesmusvētki Esplanādē. 1926.gada rudenī biedrībā uzņēma 1925.gada pirmos jauniešus. 18.novembrī Dziesmuvara pirmo reizi piedalījās kopējā studentu gājienā uz Brāļu kapiem Neatkarības karā kritušo piemiņai, kurā agrā rītā, klusējot, studentu korporācijas un dziesmuvarieši ik gadus dodas joprojām.

Dziesmuvaras vēsturē ir iznācis biedrības vēstnesis, pilns humora, zobgalību un izzinoša materiāla. Korī tika rīkoti iekšējie radošie konkursi – gan literārie, gan dziesmu, skeču, operetes, kopā piedzīvotā aprakstus. Pirmā iekšējā operete tika uzvesta 1927.gada Ziemassvētku svinībās. Dziesmuvaras kopā notika literārās pēcpusdienas, kur katrs lasīja vai stāstīja par sevis risinātu domu, ideju vai ko tuvu literatūrā, uzaicinot arī radošus cilvēkus no ārpuses. Dziesmuvarieši sāka arvien vairāk pulcēties arī ārpus mēģinājumiem, iepazīstoties, apmainoties ar idejām, veidojot savdabīgas latviskas tradīcijas biedrībai. Satikās Dziesmuvaras kopa, lai audzinātu dziesmuvariešus par Dziesmuvaras nākamajiem vadītājiem, tāpat arī visas sabiedrības veidotājiem un tautas dzīves vadītājiem.

Katram notikumam, katrām lielākām svinībām, tajā skaitā kāzām (Dziesmuvariešu vidū izveidojās ļoti daudz pāru) izveidojās savas ieražas, pašu uzrakstītas un pašiem komponētas dziesmas, kuras dziedāja arī bez diriģenta. Vairākās svinību reizēs telpā valdīja puskrēsla, sveču smarža, noslēpumainība, skanēja klusināta vai līksma dziesma, vadoties pēc svinību rakstura.

Dziesmuvara tuvinājās ar citu valstu radošajiem cilvēkiem, dodoties koncertizbraukumos un uzņemot ārzemniekus un ārzemju korus pie sevis. Īpaša loma Dziesmuvaras attīstībā bija profesoram un mācītājam Voldemāram Maldonim – viņš sekmēja Dziesmuvaras apstiprināšanu Universitātes padomē tās pirmsākumā, jo padomē domas bijušas dažādas. Dziesmuvarā iestājās arī viņa meitas un viņš salaulāja daudz jau minēto dziesmuvariešu.

Katrs no aktīvākajiem dziesmuvariešiem izlozēja savu latviešu etnogrāfisko rakstu zīmi, kura pēc dziesmuvariešu skaidrojuma apzīmēja kādu tikumu. Tās tika iešūtas cepurītes iekšpusē, izmantotas grāmatu zīmēs, uzšūtas uz somām, veļas, gleznotas uz traukiem. Iestājoties jauniešiem, tie izvēlas krustmāti vai krusttēvu no vecākajiem, viedojot šīs zīmes un tikuma dzimtu.

Biedrības valdes priekšsēdētājs Artūrs Krastiņš

1942.gadā Kuldīgā notika viens no pēdējiem Dziesmuvaras koncertiem. Tur palika karogs un tika noglabāts zemē. 1944.gadā Dziesmuvaras darbība Latvijā tiek pārtraukta, arī Dziesmuvaras biedri tiek represēti. Uz rietumvalstīm aizbraukušie turpina darbību tur. 1995.gadā aprakto karogu izraka un nogādāja Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā. Oriģinālais karogs ir ļoti satrupējis un nav izliekams ekspozīcijā. Bet pasaules dziesmuvarieši izgatavojuši jaunu vecā karoga kopiju, ko atveda uz Latviju. 2000.gadā tiek atjaunota Dziesmuvaras biedrība un koris Latvijā.


Built with Berta.me